Raksts ziņu portālā "Delfi+"
Sapņo par dīķi, kurā veldzēties karstā vasaras dienā, audzēt zivis un pasmelt ūdeni dārza laistīšanai? Jā, dīķim savā īpašumā var būt daudz priekšrocību un patīkamu "blakusefektu". Tomēr neapdomīga rīcība var beigties ar iztērētiem līdzekļiem un aizaugušu bedri, kas sagādā vairāk raižu nekā prieka mirkļu. Rakt vai nerakt? Kas jāņem vērā, lai ūdenstilpe pildītu savas funkcijas, un ar ko vispār sākt, ja vēlies savā īpašumā ierīkot dīķi?
Gribu dīķi. Ko tālāk?
Pirms dīķa ierīkošanas ir vairākas lietas, kas jāņem vērā un bez kurām nav iespējama darbu uzsākšana. Marta Bleija, uzņēmuma "Mans dīķis" mārketinga daļas vadītāja un valdes locekle, norāda, ka viena no svarīgākajām un pirmajām lietām, kas jāapzinās, ir, ka būs nepieciešama projekta izstrāde, jo bez tās dīķa ierīkošana ir nelegāla un par to draud naudas sods. "Kad projekta nepieciešamība ir skaidra, var ķerties klāt ūdenstilpes vietas izvēlei. Visbiežāk dīķi izvēlas rakt vietās, kur zeme pavasaros un rudeņos ir applūdusi, tādējādi nodrošinot, ka dīķī vienmēr būs ūdens. Lai rudeņos izvairītos no sakritušām lapām ūdenskrātuvē, iesakām dīķi rakt vietā, kur nav daudz koku.
Protams, ļoti būtisks faktors ir ģeoloģiskā izpēte – tā nepieciešama, lai varētu novērtēt grunts sastāvu un gruntsūdeņu līmeni un spētu iepriekš paredzēt, vai, izrokot dīķi, tajā būs ūdens. Bieži vien zemes īpašnieki dīķa ierīkošanai izvēlas vietas, kas neatbilst iepriekš minētajiem kritērijiem, un turpmāk tas rada papildu problēmas un izmaksas. Vairumam no malas šķiet, ka dīķa izrakšana ir pavisam vienkārša – atbrauc ekskavators, izrok dīķi zemes īpašnieka norādītajā vietā, saņem atalgojumu un aizbrauc, bet realitātē tā nebūt nav." Viņa norāda, ka ģeoloģiskā izpēte ir būtiska, jo, mēģinot ietaupīt uz eksperta rēķina, var sanākt maksāt divreiz, jo rezultātā ūdenstilpē nav ūdens vai arī rakšanas rezultātā ir bojāta tehnika, jo nav korekti noteikts zemes reljefs.
Izvēloties potenciālo dīķa vietu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Vides un būvzinātņu fakultātes Vides un ūdenssaimniecības katedras docents un pētnieks Artūrs Veinbergs iesaka noskaidrot, vai šajā vietā nav meliorācijas sistēmas vai kādas citas pazemes komunikācijas, jo, nepārdomāti rokot dīķi, var gadīties trāpīt, piemēram, uz meliorācijas sistēmām, īpaši, ja dīķis tiek rakts lauksaimniecības zemē. Viņš iesaka izmantot Latvijas Valsts mežu izstrādātu rīku "LVM GEO", kas pieejams gan mājaslapā, gan kā lietotne (iOS, Android). Turklāt tajā vari noskaidrot vēl citu svarīgu informāciju, kas var būt noderīga, tostarp – vai noskatītajā vietā nav kāda īpaši aizsargājama dabas objekta, piemēram, dižkoka, un, ja māki lasīt reljefa kartes, redzēt, kura ir potenciāli "ūdenīgākā" vieta tavā teritorijā. Viņš norāda: "Pat ja izvēlētajā vietā ir meliorācijas sistēma, ir risinājumi, kas tāpat ļauj dīķi konkrētajā vietā ierīkot, taču tad jārēķinās, ka būs nepieciešama pārbūve noteiktam posmam meliorācijas sistēmā."
Nedrīkst aizmirst par jau pieminēto dokumentāciju. Bleija norāda – lai raktu dīķi, nepieciešamas vairākas atļaujas no vietējās pašvaldības, projekta apstiprinājums un citi dokumenti, lai dīķa ierīkošana noritētu legāli un pēc kāda laika nesaņemtu no pašvaldības vēstuli par veiktu pārkāpumu. "Ir gadījušies piemēri, kad zemes īpašnieks nav ņēmis vērā pašvaldības lūgumu, saskaņot projektu būvvaldē un beigu beigās dīķi vajag aizbērt muļķīgas kļūdas dēļ," viņa norāda. Turklāt, kā piebilst Veinbergs, jāraugās, lai dīķa būvniecības iecere atbilst pašvaldības teritorijas plānojumam. Par to, kādi konkrēti dokumenti un atļaujas nepieciešamas, lasi raksta beigās.
Vēl viens būtisks aspekts ir saprast, kāpēc dīķi maz vēlies: dārza laistīšanai, zivju ielaišanai, lopu dzirdīšanai, ainavas papildināšanai un greznošanai vai kā peldvietu. Bleija norāda, ka tieši no lietošanas mērķa atkarīgs, kāds dīķis tiks veidots un kā to būs nepieciešams apsaimniekot. "Piemēram, rokot dīķi zivju audzēšanai, jāizvēlas piemērots dziļums, savukārt ūdenstilpei, kas iecerēta kā peldvieta, jāveido lēzenas malas, lai ērtā un drošā veidā dīķis būtu pielietojams. Protams, arī dīķa izmēram ir nozīme – lopu dzirdīšanas vietai noteikti pietiks ar platību līdz pushektāram, savukārt zivju audzēšanai visbiežāk ierīko dīķus, kas lielāki par iepriekš minēto platību. Jāatzīst, ka viss atkarīgs no zemes īpašnieka vēlmēm, zemes platības un naudas līdzekļiem."
Dīķa rakšanas izmaksas atkarīgas no vairākiem apstākļiem, taču vidēji var rēķināties no 500 līdz līdz pat 10 000 eiro par lieliem un apjomīgiem projektiem.
Lai ūdens nav problēma
Iespējams tevi interesē jautājums – kā zināt, ka izvēlētajā vietā dīķis piepildīsies ar ūdeni un teritorijā nepaliks milzīga tukša vai nedaudz aizpildīta bedre? Jo var gadīties arī tā, ja dīķa rakšanas darbi nav pārdomāti un lēmums pieņemts pēc principa "domāts, darīts!", nevis kārtīgi pārdomājot un ņemot vērā augstāk minētos kritērijus.
Bleija paskaidro: "Ja dīķi rok pareizi izvēlētā vietā, tad ar tā ūdens apgādi problēmām nevajadzētu būt. Jau dīķa rakšanas procesā var redzēt, kā pazemes avoti lēnām sapilda jaunizrakto ūdenstilpi. Ir teiciens "cilvēks domā, Dievs dara", šeit jāpiebilst, ka "daba dara". Ir grūti noteikt gruntsūdeņu plūsmu, ja neredz konkrēto vietu – viss arī atkarīgs no laikapstākļiem. Sausā laikā pazemes avoti apsīkst, taču lietainā kļūst dzīvīgāki. Gadījumos, ja dīķis ir izrakts uz savu galvu un ūdens tajā kā nav, tā nav, tad iesakām klāt dīķa plēvi, bet tad noteikti zemes īpašniekiem piekodinām, ka tas tik vienkārši nebūs. Šāda veida dīķa kopšana prasa rūpes – nepieciešama speciāla ūdens cirkulēšanas sistēma un dīķa ūdens būs jāmaina pēc konkrēta perioda. Līdzīgi, kā ar ūdens bļodu – bez cirkulācijas, ūdens bļodā sastāvas, tajā rodas dažādas baktērijas un vairs nav ieteicams lietot."
Veinbergs norāda, ka nereti saimniecībai nelietderīgākā vieta, kas ir pārmitra, varētu būt piemērotākā. Viņš pieņem, ka noteikti būsi pamanījis vietu, kur regulāri ir mitrs un uzkrājas ūdens, kur aug mitrumu mīloši augi un varbūt pat pastāvīga mitruma ietekmē uzkrājusies kūdra. "Latvijā tikpat kā jebkurā vietā varam izrakt dīķi, un tur noteikti būs ūdens, bet jautājums ir – vai mūs apmierinās tā apjoms un dziļums, kādā būs raksturīgs ūdens līmenis," viņš piebilst. "Atšķirībā no mālainas grunts, smilšaina ir ūdens caurlaidīga, taču tas nenozīmē, ka šādā vietā ūdens neturēsies, jo tikpat labi šī vieta ir zema un ūdenim gluži vienkārši nav, kur aiztecēt. Gruntsūdens pa grunts slāņiem plūst pēc līdzīgām likumsakarībām kā virszemē. Piemēram, uzlejot ūdeni uz galda un paceļot augstāk vienu tā malu, ūdens plūst uz to, kura ir zemāka. Pazemē ir tieši tāpat, tikai ar lielāku pretestību, jo gruntsūdenim jāizplūst cauri smalkākām porām un plaisām. Tāpēc, ja dīķi rok apkārtējam reljefam raksturīgā, izteikti zemā vietā, smilšaina grunts var izrādīties priekšrocība. Tomēr jāņem vērā viena būtiska lieta. Peldvietai nebūs īpaši svarīgs ūdens pieplūdes ātrums, bet, ja ūdens tiek izmantots dārza laistīšanai vai lopu dzirdīšanai, tas regulāri tiek izsūknēts no dīķa. Smilšainā gruntī gruntsūdens pieplūde ir salīdzinoši intensīva un ūdens līmenis dīķī spēj ātri atjaunoties, savukārt māls kavē ūdens aizplūdi, bet arī gruntsūdens pieplūst ļoti lēni. Ja ūdens jāiegūst tik regulāri un grunts ir mālaina, ieteicams domāt par lielāku dīķi, lai varētu nodrošināt nepieciešamo ūdens apjomu. Ja dīķis ir smilšainā zemā vietā, kur ūdens līmenis labi turas un pieplūde ir laba, pietiks ar nelielāku dīķi."
Lai dīķis glīts, sakopts un vienmēr lietojams
Viena lieta – ierīkot dīķi un priecāties pašam par savu ūdenstilpi, pavisam cita – apsaimniekot, lai saglabātu to tīru un patīkamu lietošanai. Ja dīķi atstāsi novārtā, tajā veidosies nogulsnes, tas aizaugs un ar laiku var sākt arī nepatīkami smakot. Uzkrāto dūņu un augu atlieku sadalīšanās procesā tiek patērēts skābeklis, kas var veicināt zivju slāpšanu. Rezultātā būsi tikai iztērējis naudu un nelietderīgi izmantojis teritoriju.
Jārēķinās – dīķa uzturēšana lielā mērā atkarīga no vietas, kur tas ierīkots. Bleija skaidro, ka pavasarī, zemei atlaižoties un laikam kļūstot siltākam, aktīvs kļūst augu veģetācijas periods un, ja par ūdenstilpi nerūpējas, tā ātri vien aizaug. "Primāri, kad jautā, kāpēc mans dīķis ir aizaudzis, novērtējam iespējamos cēloņus. Piemēram, ja dīķis klāts ar dūņām, tad tā cēlonis var būt no tuvumā esošajiem lielajiem lapu kokiem. Piemēram, ozola lapas ļoti lēni sadalās, savukārt bērzam lapu ir tik daudz, ka dīķi būs nepieciešams tīrīt ļoti bieži. Tāpēc vienmēr ieteicams to rakt vietās, kur apkārt nav lielu koku, jo sakritušās lapas paātrina dīķa aizaugšanu." Viņa iesaka, kā rīkoties šādā situācijā: pirmkārt, ja iespējams, liekos kokus un krūmus izzāģēt, atstājot tikai tos, kas veido skaistu ainavu. Otrkārt, ja dūņas nav iespējams paša spēkiem iztīrīt, tās var izsūkt ar speciālo sūcēju. Tāpat eksperte atgādina, ka, ja dūņu rašanās cēlonis netiks novērsts, šāda procedūra būs jāatkārto visai bieži.
Vislabāk ūdenstilpi attīrīt dabīgā veidā, piemēram, ar zivju palīdzību – baltais amūrs spēj apēst pat ziedošas ūdensrozes.
Marta Bleija
"Ne tikai lapu koki un krūmi aizēno dīķa ainavu un ir cēlonis tā aizaugšanai, bet arī dažādi nevēlamie ūdenstilpju augi, piemēram, niedres. Tās visai ātri vairojas, un bieži vien dīķa saimnieki tās uzskata par nezālēm, tāpēc, ja nevēlies aizaugušu dīķi, šos augus nepieciešams izgriezt," viņa norāda. "Griešanai vari pielietot gan izkapti, gan dārza šķēres – šādu tīrīšanu nepieciešams veikt reizi gadā. Lai ūdenstilpes uzturētu tīras, pieejamas dažādas metodes – ne tikai pašrocīgi veikt tīrīšanas darbus, bet arī izmantot dažādus līdzekļus, kas mazina dīķa aizaugšanas procesu. Veikalos var iegādāties dažādus ķīmiskos līdzekļus, kas palīdz attīrīt dīķi un neļauj tam aizaugt ar nezālēm, taču šeit rūpīgi jāizsver, vai šādi līdzekļi būs piemēroti. Vislabāk ūdenstilpi attīrīt dabīgā veidā, piemēram, ar zivju palīdzību – baltais amūrs spēj apēst pat ziedošas ūdensrozes. Protams, ar viena amūra ielaišanu nepietiks – šeit nepieciešams konsultēties ar ekspertiem, kas pēc dīķa platības palīdzēs noteikt aptuveno zivju skaitu, kas nepieciešams dabīgai attīrīšanai."
Veinbergs uzsver vēl kādu būtisku lietu, kas iet roku rokā ar vietas izvēli – apkārtnē esošs piesārņojuma avots. "Ja dīķis izrakts vietā, kur atrodas augkopības vai lopkopības, kā arī mājsaimniecības notekūdeņu intensīvi ietekmētā teritorijā, iespējama pastiprināta augu barības vielu pieplūde dīķim. Lauksaimniecībā izmantotās platībās tiek izkliedēts mēslojums, vai vēsturiski glabāti kūtsmēsli. Izteikti mitros apstākļos gruntsūdens plūsmas un virszemes notece ietekmē augu barības vielas var ieskaloties dīķī un pastiprināti augs ūdens augi," viņš saka un piebilst, ka diskutabls jautājums ir arī par lapu kokiem. "No vienas puses koki rada noēnojumu, kas kavē fotosintēzi un dīķa aizaugšanu, kā arī dīķa uzkaršanu, kas ir svarīgi, ja dīķis domāts zivju ielaišanai, jo vēsākā ūdenī zivis jutīsies labāk, tajā būs vairāk skābekļa. Siltākā ūdenī skābeklis ātrāk izsīkst. Tomēr jāņem vērā, ka arī dīķī sabirušās lapas un citas organiskās vielas ir potenciālās barības vielas un substrāts ūdens augiem, kā arī veicina skābekļa patēriņu pūšanas procesā. Tāpēc te ir svarīgi pašam sev atbildēt uz jautājumu, kāds ir dīķa ierīkošanas mērķis un cik daudz esam gatavi to kopt un uzturēt."
Viņš iesaka dīķi rakt tā, lai tas būtu daudzveidīgs un pašregulējošs, jo tad tajā būs zonas, kurās dabīgi augs ūdensaugi, kas nepieciešamības gadījumā var pārtvert pieplūstošo piesārņojumu. "No bioloģiskā viedokļa vides dažādība ir labvēlīga – ir seklūdens un dziļūdens, noēnota un saulaina zona, caurtece un pieplūstoši avoti. No vienas puses pieplūstošo avotu ietekmē ūdens būs vēsāks, bet no otras puses notiks ūdens apmaiņa un tā var samazināt piesārņojuma uzkrāšanās un aizaugšanas risku."
Birokrātijas daļa
Bleija norāda, ka visa nepieciešamā dokumentācija atkarīga no dīķa virsmas platības – ja tā nepārsniedz pushektāru, tad dīķis klasificējas kā 1. grupas hidrobūve vienas zemes vienības robežās. Viņa uzskaita dokumentus, ko nepieciešams iesniegt būvvaldē papildus izstrādātam paskaidrojuma rakstam (to izstrādāt var tikai sertificēti projektētāji) par dīķa izveidi:
- tehniskie vai īpašie noteikumi, ja tos nosaka normatīvie akti;
- paredzētās dīķa vietas fotofiksācija;
- zemes robežas plāns vai derīgs topogrāfiskais plāns mērogā 1:500;
- ja darbi paredzēti meliorētā zemē, jāpievieno arī zemes īpašuma meliorācijas pases vai meliorācijas kadastra datu kopija ar iezīmētu dīķa atrašanās vietu un galvenajiem parametriem (garumu, platumu, dziļumu u.c.);
- paredzamā dīķa plāns atbilstošā vizuāli uztveramā mērogā (M 1:500; M 1:1000; M 1:2000; M 1:5000), kurā norādīti paredzētā dīķa galvenie parametri (garums, platums, dziļums u.c.).
Ja plāno dīķi lielāku par pushektāru, tad dīķa ierīkošanas process būs laikietilpīgāks, un Bleija norāda, ka šādā gadījumā rakšanas darbu iesniegumam jāpievieno arī būvprojekts minimālā sastāvā. Pirms dīķa projektēšanas uzsākšanas nepieciešami šādi dokumenti vai to kopijas:
- zemes robežu plāns vai kopija no nekustamo īpašumu kadastra kartes, zemes vienības situācijas plāna;
- ja projekts skar meža zemi, meža zemju plāns, kurā iezīmēta zemes vienība, kurā paredzēti būvdarbi;
- ja zeme ir meliorēta, nepieciešama zemes īpašuma meliorācijas pase;
- ja dīķis iecerēts meža teritorijā, jāpievieno meža inventarizācijas dokumenti un meža zemes transformācijas atļauja, kā arī plānošanas un arhitektūras uzdevums.
Speciāliste norāda, ka dīķiem mērogā M1:500, M1:1000 vai M1:2000 jāizstrādā būvprojekts uz topogrāfiskā plāna, kā arī jāpievieno hidrotehniskās būves tehniskās pārraudzības atzinums saskaņā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr. 550. Būvprojekta tehnisko risinājumu pamatošanai apkopo informāciju par agrāk veiktajiem inženierizpētes darbiem un, ja nepieciešams, veic ģeotehniskās, hidromelioratīvās un hidrometeoroloģiskās izpētes darbus un esošo būvju uzmērījumus. Gadījumos kad dīķa ierīkošanai nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, jāpievieno no Valsts vides dienesta (VVD) reģionālās pārvaldes saņemtie tehniskie noteikumi. Kārtību, kādā reģionālā vides pārvalde izdod tehniskos noteikumus, nosaka MK noteikumi Nr. 30.